Otrais pasaules karš

1941. gada 22. jūnijā nacistu Vācija uzbruka PSRS. Pirmajos kara laikā Latvijas teritorija sāka bombardēt. Padomju armija atkāpās. 1. jūlijā Vācijas karaspēks ieņēma Rīgu. Rīgas pili – Vecrīgu, ko skāra artilērijas uguns, iznīcināja Melngalvju nams, Rātsnams sv. Pētera katedrāle

Latvijas iedzīvotāji saņēma jauktu vēstījumu par kara sākumu. Daļa iedzīvotāju evakuēja Padomju Savienības aizmugurē. 1940. gada vasarā Latvijā izveidotais Strādnieku apsardze cīnījās ar kauju ar Sarkano armiju. Taču kara sākumā, Latvijas aresti un masu deportācijas laikā 1941. gada 14. jūnijā pastiprinājās pretpadomju noskaņojums. Visradikākie padomju režīma pretinieki nāca pie nacistu iebrucējiem. Ne tikai viņi atstāja Sarkano armiju, bet karadarbības sākumā viņi sāka paļauties uz ebrejiem un padomju aktīvistiem. 1941. gada 4. jūlijā, piedaloties līdzautoriem, tika sadedzināta Rīgas Korālas sinagoga, kurā tika atrasti vairāki simti cilvēku. 1941. gada septembrī sāka veidot Latvijas policijas bataljonus, kas vēlāk piedalījās soda operācijās KPFSR, Baltkrievijas, Ukrainas un Polijas teritorijā. Pēc Staļingradas uzvaras Hitlers parakstīja rīkojumu par Latvijas SS brīvprātīgo leģionu, bet drīz brīvais princips tika aizstāts ar piespiedu mobilizāciju.

Vācijas okupācijas varas īstenotā politika ir izraisījusi aizvien lielāku sašutumu starp iedzīvotājiem, tostarp tiem, kuri sākotnēji cerēja atjaunot Latvijas neatkarību. 1944. gada vasarā padomju armija sāka vadīt nacistu uzvarētājus no Latvijas teritorijas. 1944. gada 13. oktobrī tika atbrīvota Rīga. Rietumu daļā tika izveidots tā sauktais Kurzemes katls, kurā bija liela vācu karaspēka vienība, kā arī 19. Latvijas SS nodošana. Tikai 1945. gada 9. maijā Vācijas karaspēks uzņēma Kurzemi.

No Rīgas skatu punkta:

Rīgas domes loceklei Kalnbērzai ir bildes, kas dzīvo spagetti ar dzīviem ziediem.
Diemžēl mūsu rīcībā ir tikai fotogrāfijas no vācu fašisma iebrucējiem, kas 1941.gada 1.jūlijā okupēja Rīgu ar krievu ziediem. Rīdzenieki deva ziedus vāciešiem (sviestmaizes un atspirdzinājumus), acīmredzami tāpēc, ka viņi uztvēja tos kā atbrīvotājus no komunistiskā terora, kas no 1940. gada līdz 1941. gadam parādīja visu savu padomju skatiena būtību, kā brīnišķīgi iemērcot, nogalinot un deportējot tūkstošiem cilvēku Rīga un visā Latvijā.
Vācu okupācija bija traģiska ebreju tautas dzīves lapa. Jūdu vajāja un iznīcināja. Līdzīgi ebreji no visas Eiropas tika iznīcināti un nogādāti uz Rīgu un tās tuvāko apkārtni (Biķernieki, Mezaparks).
1944. gada 13. oktobrī Rīgā tika atbrīvota padomju armija.
Tomēr pēc atbrīvošanas tā neatstāja vairāk nekā 50 gadus. Tādēļ neviens iznīcinātājs nav kļuvis par pasažieri.

Pirmsākumi

Rīgas vēsture 12. gadsimtā

Rīgas izcelsme sākas 11.-12. Gadsimtā. Šajā laikā pieauga Daugavas kā tirdzniecības ceļa nozīme, un tās krastos parādījās jauni apdzīvojumi un tirdzniecības vietas.

Arheoloģiskie izrakumi rāda, ka Rīgas teritoriju galvenokārt apdzīvoja Daugavas lejasteņi, Ziemeļkurzemes reģiona iedzīvotāji vai apbruņoti ciemati (sastopami Zemgales, Latgales un Bila prefektūrās, kas, iespējams, liecina arī par klātbūtni šīs etniskās grupas), kas dzīvoja ciematos. Viens ciems atrodas Daugavas krastā starp pašreizējo Kalku un Mārstaļu ielu, otro – senajā ostā Rīgas upes lejtecē (šodienas Alberta laukuma vietā). Ciemus veido mazi žogi, kas savstarpēji savienoti ar stāvošiem žogiem. Ēkas, kas būvētas koka guļbūves tehnikā, tiek pasargātas ar krāsnīm vai akmens krāsns krāsnīm un paviljoniem. Papildus dzīvojamajai ēkai katrā pagalmā bija arī saimniecības ēka – kūts un lopu nams. Pielikumi ēkām tika izmantoti kā rokdarbu darbnīcas. Katram ciematam ir platība aptuveni 3 ha. Iedzīvotāji nodarbojas ar zveju, vilkšanu, lopkopību un amatniecību – metālu, koka, dzintara un kaulu pārstrādi. Zvejas īpašo nozīmi parāda tīkla pludiņi, spoki, harpūnas, amatniecība, makšķernieki. Daļa no neto pludiņa ir īpašums. Drawage nodrošināja cilvēkus ar medu, kas tika izmantots gan kā saldinātājs, gan kā līdzeklis pret vasku, ko izmantoja sveču izgatavošanai. Daudzi no atklājumiem liecina par tirdzniecību ar seno Krieviju un Rietumeiropu (stikla trauki, šīfera gleznas, ornamentēti bronzas trauki, izliektie dzelzs akmeņi uc)
Pamatojoties uz fondiem, tika konstatēti ziedojumi. Saskaņā ar latviešu tautu uzskatiem, ēkas pamatiem vajadzētu nodrošināt visu ļaunumu, kas var kaitēt mājas iedzīvotājiem. Rīgas 12. gs. Ciemata ēkās tika atrastas priedes mizas tīkls, koka rituāli ar griezto stilizētu cilvēku galvu un bronzas kaklu, kā arī dzīvnieku un to daļu – zirgu, govju galvaskausa un kazas raga ziedojumi.

12. gs. 70. gados sāka darboties vācu tirgotāju braucieni uz Rīgu. Ir dažādi viedokļi par ierašanos:
1) nejauša ļaunais Daugavas mute;
2) mērķtiecīgas Austrumu politikas rezultāts.
Latvijas Henry (Henricus de Lettis) savā Livonijas hronikā raksta, ka vācu dīleriem “ir draudzīgas saites ar lībiešiem”. Vācieši cerēja iegādāties vasku un kažokādu par zemām cenām. Skandināvieši bija beiguši savus kvestus, tādēļ sacensības bija mazas. Rīgas vācu ciemata straujais pieaugums ir jāatzīmē tirgū ērtajā dabiskajā ostā Rīdzenes upes grīvā. Arheoloģiskie izrakumi atklāja 50 m platu un 3 -5 m dziļūdens rezervuāru. No trim dažādos laikos atrastajiem kuģu vrakajiem īpaši jāmin 11 metru garš ozolu kuģis (t.i., Rīgas kuģis), kas 1939. gadā bija aptuveni 7 metrus zem ielas līmeņa.