Birka: vēsture

Iedziļinies Rīgas un Latvijas vēsturē, stāstos, notikumos un mantojumos, kas kopumā veido pilsētas un valsts identitāti.

Publicēts

No vīzijas līdz realitātei: Rīgas metropoles attīstība

Riga ka Baltijas centrs

Rīgas metropole šodien ir nokļuvusi nozīmīgā pagriezienā. Ik dienu šajā teritorijā pārvietojas aptuveni 650 tūkstoši cilvēku, taču pilsētas potenciāls paliek neizmantots. Turklāt 2024. gadā Rīga iemaksāja vairāk nekā 133 miljonus eiro pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā, novirzot līdzekļus, kas būtu varējuši tikt investēti metropoles attīstībā. Šie skaitļi liecina par milzīgu potenciālu, kas gaida, lai tiktu pilnvērtīgi aktivizēts.

Rakstā aplūkosim esošo situāciju, izceļot gan trūkumus, gan izaugsmes potenciālu, visbeidzot piedāvājot rīcības plānu, kā Rīga var kļūt par Baltijas urbāno centru.

Rīgas metropole šodien

Rīgas metropoles areāls slēpj sevī ievērojamu attīstības potenciālu, taču tam ceļā stāv vairāki būtiski izaicinājumi. Pirmām kārtām, transporta problēmas ir kļuvušas par ikdienas realitāti. Lielie sastrēgumi ne tikai paildzina ceļā pavadīto laiku, bet arī rada ievērojamus finansu zaudējumus. Rīgas transporta infrastruktūras attīstība ir gadiem atpalikusi, īpaši ārpus pilsētas robežām, kas veicina arvien intensīvāku privātā transporta izmantošanu.​

Vēl sarežģītāks ir resursu sadales jautājums. 2024. gadā Rīgai nācās iemaksāt vairāk nekā 133 miljonus eiro pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā, novirzot līdzekļus uz reģioniem. Šāda pieeja mazina Rīgas konkurētspēju Baltijas reģionā un kavē nepieciešamās investīcijas pilsētas attīstībā. Turklāt pašvaldībām, kas veido Rīgas metropoli, trūkst vienotu instrumentu kopīgu problēmu risināšanai. Citiem vārdiem, Rīga zaudē daļu no tā, kas tai ļautu attīstīties straujāk un mērķtiecīgāk.

Rigas metropole sodien

Trīs kritiski trūkumi

Lai raksta turpinājumā pakāpeniski piedāvātu klārāku un reālāku vīziju par Rīgas turpmāko attīstību, sāksim ar skaidru problēmu identifikāciju.

Politiskā sadrumstalotība

Pirmais būtiskais trūkums ir Rīgas metropoles pašvaldību sadrumstalotība un atšķirīgie attīstības mērķi. Lai gan kopīgas iezīmes virza uz ilgtspējīgu attīstību, tomēr pārsvarā mērķi un vajadzības atšķiras. Piemēram, Saulkrastu un Olaines novads izceļ vēlmi stiprināt savas pozīcijas reģionā, tādējādi parādot, ka šobrīd primāri neuzskata novadu kā daļu no Rīgas metropoles areāla. Šāda politiskā sadrumstalotība nozīmē, ka kopējā reģiona attīstība netiek virzīta kā prioritāte.​

Brīvprātīgas sadarbības modelis, kas šobrīd pastāv, ir pārāk maigs. Trūkst skaidri noteiktu kompetenču un atbildības jomu, sadarbībai bieži vien esot neefektīvai. Bez spēcīgas kopīgas vīzijas un institucionalizētas pārvaldes Rīga nevar konkurēt ar citām Baltijas galvaspilsētām. Nepieciešams jauns pārvaldības modelis, kas nodrošinātu gan efektivitāti, gan demokrātisku leģitimitāti.​

Ekonomiskā neefektivitāte

Otrais būtiskais trūkums ir neefektīva ekonomisko resursu izmantošana. Liels pakalpojumus sniedzošo pašvaldību skaits samazina iespējas tiekties uz apjomradītiem ietaupījumiem. Katrai pašvaldībai ir sava administrācija un savi pakalpojumi, kas bieži dublējas, radot papildu izmaksas nodokļu maksātājiem. Turklāt resursu pārdale caur finanšu izlīdzināšanas fondu neveicina metropoles attīstību.​

Vairāk nekā 133 miljoni eiro, ko Rīga 2024. gadā iemaksāja pārdales fondā, būtu varējuši tikt izmantoti transporta infrastruktūras attīstībai vai kvalitatīvu publisko pakalpojumu nodrošināšanai. Šī situācija liecina par sistēmisku problēmu. Valsts līmenī nav izpratnes par metropoles lomu ekonomikas dzinējspēkā. Citiem vārdiem, nepieciešama jauna pieeja resursu pārdalē, kas ņem vērā metropoles īpašo nozīmi valsts attīstībā.​

Pārvaldības koordinācijas problēmas

Trešais kritiskais trūkums ir pārvaldības sistēmas nespēja efektīvi koordinēt metropoles attīstību. Šobrīd vairākas atsevišķas pašvaldības piegādā pakalpojumus metropoles teritorijā, bet vienas pārraugošas autoritātes nav. Šāds modelis nedarbojas pietiekami sekmīgi, ja metropoles teritorijā ietilpstošajām pašvaldībām ir dažādi mērķi. Vēl viena būtiska problēma ir iedzīvotāju iesaistes trūkums.​

Rīgas reģions, kas ir vāji institucionalizēts un kam nav pašam sava statusa valsts līmenī, neveicina piederības sajūtu plānošanas un pārvaldības procesā. Bez skaidras atbildības un demokrātiskas leģitimitātes iedzīvotāji nejūtas iesaistīti un atbildīgi par kopējo attīstību.

Trīs izaugsmes vektori

Identificējot pārvaldes, institucionālā tvēruma un sadarbības trūkumus, ir virkne pozīciju, kurās potenciāla sēklas jau ir iesētas un dīgst, Rīgai tās atliekot vien apjomīgāk un apņēmīgāk kopt.

Zināšanu jūdze kā inovāciju kodols

Pirmais un varbūt visspēcīgākais izaugsmes punkts ir tā sauktā Pārdaugavas Zināšanu jūdze. Šajā teritorijā koncentrētas piecas lielās Latvijas augstskolas ar apmēram 9000 ārvalstu studentiem. Ja pēdējo 10 gadu izaugsmes temps saglabāsies, nākamo sešu gadu kopējais šo universitāšu starptautisko studentu pienesums varētu pārsniegt vienu miljardu eiro.​

Zināšanu jūdzei ir iespēja kļūt par vienu no dinamiskākajiem lielpilsētu rajoniem Ziemeļeiropā, taču tam nepieciešama pāreja no abstraktas teorijas uz praktisku darbību. Tas nozīmē labāku infrastruktūru, vairāk dzīvojamās telpas studentiem un ciešāku sadarbību ar uzņēmējiem. Jāattīsta inovāciju ekosistēma, kas veicinātu tehnoloģiju pārnesi no augstskolām uz uzņēmumiem un radītu jaunas darbavietas.​

Transporta sistēmas modernizācija

Otrais būtiskais izaugsmes punkts ir vienota, moderna transporta sistēma visā metropoles areālā. Šobrīd transporta joma ir viena no lielākajām problēmām. Efektīva transporta sistēma ir katra veiksmīga metropoles stūrakmens. Starptautiskā pieredze rāda, ka metropolēs, kur ir metropoles līmeņa sabiedriskā transporta iestāde, iedzīvotāji ir vairāk apmierināti nekā tajās metropolēs, kur tādu nav.​

Integrēta transporta sistēma nozīmētu ne tikai labāku sabiedrisko transportu, bet arī viedus mobilitātes risinājumus. Velosipēdu infrastruktūra, koplietošanas transports, elektrificēts sabiedriskais transports un digitālas biļešu sistēmas, kas darbojas visā metropoles teritorijā. Līdzīga pieeja kā, piemēram, Īrijas Nacionālā transporta iestāde Dublinas metropolē, varētu efektīvi strādāt arī Rīgā.​

Starptautiskās konkurētspējas ceļš

Trešais izaugsmes punkts ir Rīgas pozicionēšana kā starptautiski atpazīstama Ziemeļeiropas metropole. Rīgai ir vēsturiskas priekšrocības. Stratēģisks ģeogrāfiskais novietojums, bagāta ar kultūrvēsturisko mantojumu un atvērtu biznesa vidi.

Tomēr socioloģisko aptauju dati norāda, ka tikai nedaudz vairāk par 10 procentiem aptaujāto ārvalstu studentu ir izteikuši vēlmi palikt Latvijā un meklēt darbu šeit pēc studiju beigšanas. Tas norāda uz neizmantotu potenciālu. Ja Rīga spētu piesaistīt un noturēt talantīgus starptautiskos speciālistus, tā varētu būtiski stiprināt savu ekonomisko konkurētspēju. Konkurētspējas stiprināšana nozīmē arī aktīvu dalību starptautiskos tīklos un Rīgas popularizēšanu kā pievilcīgas dzīves un darba vietas.​

Rīcības plāns Baltijas centram

Trūkumi un iespējas ir lielākoties saprastas. Tagad jādomā, kā trīs laika nogriežņos iespējams virzīties uz vēlamā un potenciālā veicināšanu un trūkumu pakāpenisku eliminēšanu.

Īstermiņa soļi

Pirmais un svarīgākais solis ir politiskās gribas mobilizēšana un vienošanās par metropoles pārvaldības modeli. Balstoties uz starptautisko pieredzi, vispiemērotākais variants Rīgai būtu divu līmeņu pašvaldības modelis. Metropoles līmenis koordinētu transportu, mājokļu attīstību un konkurētspējas jomas, savukārt pašvaldību pārraudzībā paliktu ielu apgaismojums, gājēju ietves un vietējās sabiedriskās vietas. Šāda modeļa īstenošanai būtu nepieciešams īpašs likums, kurā skaidri nodalītas katra līmeņa funkcijas un atbildība.​

Paralēli pārvaldības reformai jāizveido vienota transporta koordinācijas institūcija. Tā plānotu un pārvaldītu sabiedrisko transportu visā metropoles teritorijā. Tas ietver vienotas biļešu sistēmas ieviešanu, maršrutu optimizāciju un investīciju plānošanu transporta infrastruktūrā. Šis process prasa parlamenta atbalstu un aktīvu sadarbību starp Rīgas pašvaldību, Pierīgas novadiem un valdību.​

Vidēja termiņa uzdevumi

Nākamajā posmā nepieciešams izstrādāt un īstenot kompleksu Zināšanu jūdzes attīstības programmu. Programma ietvertu infrastruktūras uzlabojumus, studentu mājokļu būvniecību un sadarbības platformu izveidi starp augstskolām un uzņēmumiem. Jāattīsta inovāciju ekosistēma, kas veicinātu zināšanu pārnesi. Šobrīd pozitīvie rezultāti augstākās izglītības eksportā ir sasniegti ar minimālu valsts vai Rīgas pilsētas atbalstu, kas liecina, ka ar mērķtiecīgu atbalstu rezultāti varētu būt daudz iespaidīgāki.​

Jāizveido mehānismi, kas veicinātu ārvalstu absolventu integrāciju Latvijas darba tirgū. Šobrīd tikai neliela daļa no ārvalstu absolventiem paliek Latvijā. Galvenie iemesli ir konkurētspējīga atalgojuma trūkums un ierobežotas iespējas atrast darbavietas, kurās iespējams komunicēt angļu valodā. Papildus tam jāizveido speciāls metropoles investīciju fonds, kas finansētu starppašvaldību projektus.​

Ilgtermiņa vīzija

Nākamo desmit gadu laikā Rīgai jākļūst par pazīstamu zināšanu un inovāciju centru ar spēcīgu starptautisko reputāciju. Tas nozīmē konsekventu darbu pie Rīgas zīmola stiprināšanas. Jāpiesaista starptautiski pasākumi un jāceļ kvalitātes standarti visos līmeņos. Pēc pirmajiem soļiem pārvaldības reformā jāturpina integrācijas process, izveidojot pilnīgi funkcionējošu divu līmeņu pašvaldības sistēmu ar skaidrām kompetencēm un adekvātu finansējumu.​

Rīgas metropolei jākļūst par ilgtspējīgas attīstības paraugu Baltijā. Zaļais transports, enerģētiski efektīvas ēkas, attīstīta zaļā infrastruktūra un aprites ekonomikas principi. Iedzīvotāji ievēl pašvaldību deputātus, kuri savukārt ievēl metropoles domi un priekšsēdētāju, nodrošinot gan vietējo, gan metropoles līmeņa interešu pārstāvniecību. Tas ne tikai uzlabos dzīves kvalitāti, bet arī nostiprinās Rīgas reputāciju kā modernu, uz nākotni orientētu metropoli.​

Secinājums

Rīgas metropoles ceļš uz Baltijas urbāno centru ir iespējams! Šobrīd Rīgā ir visi nepieciešamie pamatelementi. Talantīgi cilvēki, starptautiski atzītas augstskolas, uzņēmīga biznesa vide un stratēģisks novietojums. Trūkst tikai vienotas vīzijas, efektīvas pārvaldes un mērķtiecīgas sadarbības.

Tikai kopīgiem spēkiem, ar skaidru rīcības plānu un konsekventi strādājot pie tā īstenošanas, Rīga var atgūt savu vietu kā Baltijas līdere!

Publicēts

Kartupeļu čipsi un to vēsture

kartupeļu čipsi

Vienalga, vai tos sauc par čipsiem vai kraukšķiem, tie ir vieni no populārākajiem našķiem pasaulē. Cik populāri? Viennozīmīgi var teikt, ka ļoti populāri. Šī uzkoda ir īpaši iemīļota visā pasaulē, dēļ tās garšas daudzveidīguma.

Ja dodies ceļojumā pa pasauli, tev būs iespēja baudīt dažādus čipsus. Piemēram, čili un šokolādes čipsus, čipsus ar jūras aļģu garšu vai pat čipsus ar melleņu garšu. Visā pasaulē tie ir iemīļoti, bet vien retais zin šo našķu izcelsmes vēsturi. Tāpēc, izveidojām šo rakstu, lai ikvienu iepazīstinātu ar kartupeļu čipsiem un to vēsturi.

Čipsi un dažādas citas uzkodas par izdevīgām cenām atrodami ABRANDS.LV interneta veikalā kā arī ABRANDS Cash&Carry veikalos.

Kartupeļu čipsi un to izcelsmes stāsts

čipsi

Kartupeļu čipsu pirmsākumi meklējami 19. gs., pie šefpavāra Džordža Krūma restorānā Ņujorkā. Kādu dienu kāds klients pasūtīja šķīvi frī kartupeļu, bet sūdzējās, ka tie ir pārāk biezi. Reaģējot uz to, Krūms nolēma kartupeļus sagriezt pēc iespējas plānākās šķēlītēs, apcept, līdz tie kļūst kraukšķīgi, un pārkaisīt ar sāli. Viņam par pārsteigumu, klientam jaunais ēdiens patika, un tā radās kartupeļu čipsi.

Sākumā kartupeļu čipsi tika pasniegti tikai restorānā, kurā Krūms strādāja, bet ātri vien tie kļuva populāri arī vietējā reģionā. 1860. gadā uzņēmējs Viljams Tapendons sāka tirgot kartupeļu čipsus savā veikalā, un drīz vien viņa piemēram sekoja arī citi uzņēmumi. Līdz 20. gadsimta 20. gadiem kartupeļu čipsi bija kļuvuši par populārāko uzkodu ASV.

Sākotnēji kartupeļu čipsi tika gatavoti ar rokām, katru kartupeli sagriežot šķēlēs un cepot atsevišķi. Šis process bija lēns un darbietilpīgs, un tikai tad, kad tika izgudroti mehāniskie kartupeļu griezēji un fritieri, kartupeļu čipsus varēja ražot lielos apjomos.

Mūsdienās kartupeļu čipsi ir visdažādāko garšu un stilu, sākot no vienkāršiem sālītiem čipsiem līdz pikantiem bārbekjū, skāba krējuma un sīpolu garšas čipsiem. Tos var baudīt kā uzkodas, kā arī izmantot kā piedevu sviestmaizēm, burgeriem un citiem ēdieniem.

Tātad kartupeļu čipsi ir iecienīta uzkoda ar interesantu vēsturi. Tie radās pateicoties radošam pavāram, kurš vēlējās izmēģināt kaut ko jaunu, un kopš tā laika tie ir kļuvuši par uzkodu kultūras pamatu visā pasaulē.

Populārākie čipsi pasaulē – PRINGLES

PRINGLES čipsi

Pringles čipsi ir vieni no zināmākajiem un populārākajiem čipsiem visā pasaulē. Šos čipsus pirmo reizi 1968. gadā klajā laida Procter & Gamble company. Atšķirībā no tradicionālajiem kartupeļu čipsiem, ko gatavo no kartupeļu šķēlītēm, Pringles čipsus gatavo no kartupeļu, kukurūzas miltu un rīsu miltu maisījuma. Maisījumu sapresē viendabīgā formā un pēc tam cep, līdz tas kļūst kraukšķīgs.

Viena no Pringles čipsu unikālajām īpašībām ir to īpatnējā forma, ko dēvē par “sēdekļa formu“. Šī forma ļauj čipsus glīti salikt savās raksturīgajās cilindriskās formas iepakojumos, padarot tos par ērtu uzkodu, ko paņemt līdzi ceļā.

Pringles čipsi ir pieejami ar visdažādākajām garšām. Sākot no klasiskajām, piemēram, oriģinālajām, skābā krējuma un sīpolu, līdz pat unikālākām, piemēram, picas, sinepju un pat ceptas vistas. Garšas ir veidotas, izmantojot dabīgo un mākslīgo garšu kombināciju, un to formulējums ir veidots tā, lai katrai čipsu daļiņai būtu viendabīga garša.

Papildus unikālajai formai un plašajam garšu klāstam Pringles čipsi ir pazīstami arī ar savu ilgo derīguma termiņu.

Pringles čipsi ir kļuvuši par uzkodu kultūras stūrakmeni visā pasaulē, un tos kā garšīgu un ērtu uzkodu iecienījuši visu vecumu cilvēki. Tie ir pieejami veikalos un tirdzniecības automātos vairāk nekā 140 valstīs, padarot tos par vienu no visplašāk izplatītajām uzkodām pasaulē.

Pringles čipsi ir unikāla un populāra uzkoda, ko cilvēki visā pasaulē bauda jau vairākus gadus. To īpatnējā forma, plašais garšu klāsts un ilgais glabāšanas laiks ir padarījis tos par ērtu un garšīgu uzkodu izvēli ikvienam.

Šis raksts bija kā neliels ieskats kartupeļu čipsu vēsturē un tika apskatīti arī vienu no populārākajiem čipsiem pasaulē – Pringles.

Atklāj arī citus, mūsu bloga interesantos un noderīgos rakstus kā Personalizēta foto kanva modernam interjeram vai ASV karoga vēsture.

Publicēts

Lietuvas karoga vēsture

Lietuvas karoga vēsture

Lietuvas Republikas valsts karogs ir valsts karogs, kas sastāv no auduma, kas sastāv no trijām vienādām horizontālām joslām, dzeltena uz augšu, zaļa vidū, sarkana apakšā. Ratio 3 pret 5.

Valsts karogi, kas sastāvēja no joslām, parādījās diezgan vēlu. 1789. gada franču revolūcija, kas aizstāja karalisko balto karogu ar trīsdimensiju sarkanbalti zilu krāsu (vēlāk apmainītas malu krāsas), bija lielākais stimuls to pārveidošanai. Trīs vienādas lentes nozīmēja vienlīdzību visiem likuma priekšā, kā arī jaunais sauklis, Brīvība-Vienlīdzība-Brālība, ko līdz šim izmantoja Francijas Republikas emblēma. Līdz 19. gadsimtam lielākajai daļai Eiropas valstu bija valsts trīsriteņu karogi, kas parasti sastāvēja no valsts ģerboņa krāsas. Tādējādi vācu karogs ir melnā ērgļa krāsa ar sarkanām saknēm un knābām zelta laukā, melnā sarkanā zelta; Beļģijas karogs sastāv no zeltainā lauva krāsas ar sarkanām nagi, uz melna lauka, melnbaltā-dzeltenā sarkanā krāsā. Dānija un Skandināvijas valstis piešķīra valsts karoga statusu saviem vecajiem esošajiem karogiem, tur parādītie krusti, kas simbolizē viņu patrona svēto.

Lietuvas nacionālo krāsu rašanās vēsture ir ilga un sarežģīta, ko var iedalīt divos posmos, kurus pārstāv dažāda līmeņa sabiedrības un pārliecības. Pirmajā posmā iesaistījās demokrātiski noskaņotā muižniecība, kas paredzēja Lietuvas un Polijas savienību; otrajā iekļāva lietuviešu inteliģences, kas strādāja, lai atjaunotu nacionālo apziņu un vēlāk izveidotu neatkarīgu Lietuvas valsti.

Mūsu pirmais informācijas avots par Lietuvas nacionālajām krāsām nāk no Thaddeus Kosciuszko sacelšanās laika. 1794. gada 18. maijā Lietuvas insulācijas Augstākā padome nolēma ieviest zilo zaļo nacionālo koktei; Viļņas pilsētiņā solījumi tika dekorēti ar apmēram 3000 stiprām formastērķa apsargiem ar šīm kokteiļiem. Kā stiprinājums uz vienādām cepurītēm vai citām galvassegām viņi pārstāvēja nacionālās vienotības sajūtu līdz pat 1863. gada sacelšanās brīdim, ar zilu simbolizējot pastāvīgumu un zaļo cerību. Tomēr sacelšanās tika apspiesta, un Lietuvai beidzot bija daļa no Krievijas impērijas. 1830. 1831. Gada sacelšanās laikā radās jauna diskusija par Lietuvas un Polijas nacionālajām krāsām. Daži ieteica zilu, baltu un tumšsarkanīgu, ar domu, ka baltā un tumšā krāsā pārstāvēja Poliju un zilu Lietuvu; iespējams, ka iedvesmas avots ir bruņinieka vairoga krāsas un Lietuvas patrons, Svētā Mergeles Marija. Citi vēlējās tikai baltā krāsā, bet vēl viena grupa, balta un dzeltena. Visbeidzot, 1831. gada 7. februārī Parlaments paziņoja, ka nacionālajai kokteitei jābūt baltai un tumšai, kā Polijas Karalistes un Lietuvas Lielhercogistes armijas krāsās. Tomēr diskusijas par šo tēmu nezaudēja pat pēc Parlamenta pieņemtā lēmuma, tostarp no vēsturnieka Joahima Leleva (Joachim Lelewel), kurš atsaucās uz baltā un tumšā krāsā kā par Parlamenta krāsām, kas raksturīga aristokrātijai un monarhijai. Galu galā daži no nemierniekiem izmantoja baltu un tumšādu, un citas šīs krāsas papildināja ar lietuviešu zilu. Jautājums par nacionālajām krāsām atkal radās 1863. gada sacelšanās laikā. Dumpinieku emblēma iekļāva sarkanā fona poļu ērgli, lietuviešu bruņinieku kļūdaini zilā krāsā un krievu arhibīskaps Maikolu baltu; Šīs krāsas vēlāk tika izmantotas kokadam un karogiem, un tās sauca par nacionālajām krāsām. Pēc tam, kad šīs sacelšanās tika apslāpēta, arī jaunā lietuviešu inteliģence sākās uz arēnas.

Lietuvas nacionālā kustība Krievijas okupētajā Lietuvā pastāvēja ārkārtīgi sarežģītos apstākļos, tostarp Lietuvas preses aizlieguma dēļ. Tādējādi karogi, kas vēlējās uzņemt valsts karoga statusu, pirmo reizi ieradās ārzemēs. Varbūt visvecākais un nemainīgākais bija zaļbalto sarkanais Maltas Lietuvas karogs, kas pazīstams kopš 17. gs. To pieņēma studentu Lituānas korpuss Kēnigsbergas pilsētā 1829.gadā un Birūtas biedrība Tilsitā 1885. gadā. Amerikāņu lietuviešu apvienības 19. gs. Otrajā pusē sāka izmantot divkrāsu un trīskāršus karogus. Zināma krāsu kombinācija ietver balto-zilu krāsu (1900. gadā pieņemta kā valsts krāsa), 1912. gadā baltā-sarkan-zila, sarkan-dzelteni zila, sarkana-zaļa dzeltena, 1914. gadā, dzelteni zaļi sarkanā krāsā. Karogu daudzveidību var izskaidrot ar faktu, ka lietuvieši bija sadalīti un izkaisīti mazās grupās, un tām nebija vienojoša centra, lai konsolidētu nevienu versiju, un tādējādi bija tikai ideja par valsts karogu.

Diskusijas Lietuvā par valsts karogu sākās 1905. gada Lietuvas kongresā Viļņā. Jonas Basanavičius ierosināja, ka Lietuvas Lielhercogistes karogs, sarkanais baltā bruņinieks, bija vispiemērotākais, taču lielākā daļa Kongresa dalībnieku uzskatīja, ka sarkanā krāsa izraisīja nevēlamu revolūciju apvienību. Diskusija par valsts karogu tika atjaunota 1917. gadā, parādoties izredzēm atjaunot suverenitāti. Lietuvas sabiedriskie darbinieki tikās ar Basanaviči un nolēma, ka etniskās audzes var atklāt atbilstošas ​​karoga krāsas. Antans Žmuidzinavičius uzsāka meklēt un pēc tam dekorēja Viļņas pilsētas teātra zāli ar maziem zaļgana karogiem Lietuvas konferencē, kas notika 1917. gada septembrī. Konferences delegāti atrada divkrāsu karogu pārāk drūmā, un īpašu komisiju Tajā tika izveidots jauns karogs, kas sastāvēja no Basanaviča, Žmuidzinaviča un Tadas Daugirdas. Viņi nolēma pievienot dzeltenu, jo Daugirdas sākotnēji ierosināja ievietot šauru dzelteno joslu starp sarkanu un zaļu, lai simbolizētu rītausmu.

Pēc gariem argumentiem komisija beidzot nolēma 1918. gada 19. aprīlī, ka Lietuvas valsts karogam ir jābūt vienādiem platumiem ar trīs horizontālām joslām, kas ir dzeltenbrūnā krāsā; tika arī ieteikts iekļaut bruņinieku karoga centrā vai kantonā. Saņemot šo rezolūciju, 25. aprīlī Lietuvas padome harmoniski apstiprināja trīskārtējumu kā valsts karogu. Basanavičius atzīmēja, ka komisija vēl nav apstiprinājusi valsts karoga standartu (bruņinieks sarkanā laukā), taču šis nozīmīgais atgādinājums netika izskatīts, un 1922. gadā Lietuvas Konstitūcija bija tik tālu, ka tā ratificēja tikai trīskrāsu (bez bruņinieks) kā valsts karogs; sarkanais karogs ar bruņinieku, kas vairākus gadsimtus bija izmantots kā valsts karogs, palika ārpus likuma normatīviem. Jāatzīst, ka pirms Otrā pasaules kara bija daudz diskusiju par valsts karoga krāsām. 1940. gada 8. maijā Valsts Herāļu komisija pat izlēmusi prezidenti iesniegt prezidentam jaunu karogu, aizstājot dzelteni zaļo-sarkanu ar dzelteni sarkanu-baltu (krāsas ņemtas no 1934. gadā izveidotā ģerbona). Tā arī ieteica uzlādēt vienu karoga pusi ar uzstādīto bruņinieka attēlu un otru ar Ģimenes Gediminu kolonnu. Turpmākos lēmumus apturēja politiskās izmaiņas.

Lietuvas padomju okupācija tika papildināta ar rīkojumiem 1940. gada 30. jūlijā, lai aizstātu tricoloru ar sarkanu karogu. Pēdējo 1953. gada 15. jūlijā aizstāja sarkanīgi balta-zaļa karogs; tā augšējā sarkanā josla uzņēma divas trešdaļas (astoņas divpadsmitās) auduma, vidējā balta josla viena divpadsmitā un apakšējā zaļā josla trīs divpadsmitās daļas (viena ceturtdaļa). Līdz 1988. gada vasarai vecais trīsdimensis atkal parādījās Lietuvas Sąjūdis kustības un citu sabiedrisko organizāciju rīkotajos pasākumos. Tas tika oficiāli pacelts Gediminas pilskalnē Viļņā pirmo reizi pulksten 10.00, 1988.gada 7.oktobrī. Drīz pēc tam, kad vienpadsmitās konvencijas desmitajā sanāksmē 18. novembrī, Lietuvas PSR Augstākā padome bija spiesta mainīt Konstitūcijas nodaļa un piešķirt dzeltenā sarkanzaļo karogu valsts karoga statusu. Tās dzeltenā krāsa ir saule, gaisma un labestība; zaļš simbolizē dabas, brīvības un cerības skaistumu; sarkans nozīmē zemi, drosmi un asinis, kas ir izlietas Tēvzemei. Krāsas (dzeltenā tuvumā oranža, dziļa zaļa un sarkanā tuvojošā purpursarkana) tika atjaunotas pa neatkarīgās Lietuvas Republikas karogiem, kurus aizsargājuši muzeji un privātpersonas. Tos apstiprināja Augstākās padomes prezidijs 1989. gada 25. janvārī.

Publicēts

Krievijas karoga vēsture

Krievijas karoga vēsture
Krievijā 18. gadsimtā parādījās baltā, zilā un sarkanā trīskrāsā, taču tas bija liels ceļojums, pirms tas kļuva par valsts karogu.

Nav oficiālas izpratnes par to, kādas ir trīs krievu karoga krāsas (vismaz nav paredzētas likumā), tādēļ ir dažādas tautas interpretācijas. Visizplatītākā korelē ar Eiropas heraldiku, saskaņā ar kuru balta krāsa simbolizē muižniecību un atvērtību, zilā krāsa nozīmē lojalitāti un šķīstību, un sarkans – drosmei, augstprātībai, dāsnībai un mīlestībai.

Pastāv arī “ģeogrāfiska” interpretācija. 18. gadsimta sākumā Krievijas valsts sastāvēja no trim vēsturiskajiem reģioniem: Velikaya Rus (Lielā Krievija – mūsdienu Krievijas rietumu daļa), Belaja Rus (Baltkrievija) un Malaya Rus (mazā Krievija – mūsdienu Ukraina). Katru no reģioniem simbolizēja attiecīgi krāsa: sarkana, balta un zila – un tāpēc tās bija tādas krāsas, kādas šim laikam izmantoja ķēniņš Pēteris I (valdīja no 1682. līdz 1725. gadam).

Karogs kuģiem

Pēterim I viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija izveidot Krievijas flotes un piekļūt jūrām. Saskaņā ar Krievijas Heraldikas padomes vadītāja vēsturnieku Georgiju Vilinbahovu, pat pirms flotes izveides, kad viņš devās uz upju braucieniem uz pirmajiem Krievijas kuģiem, Pēteris I jau izmantoja balto, zilo un sarkano plakātu.

Pastāv teorija, ka Pēteris I paņēma Holandes karoga krāsas – milzīgu jūras spēku tajā laikā – kur ķēniņš devās, lai iepazītos ar Eiropas valstu ceļiem. Vilinbahovs tomēr norāda, ka jaunais ķēniņš bija izmantojis trīsdimensiju pat pirms viņa brauciena uz Holandu un secināja, ka Krievijas tradīcijas bija Pētera vadībā.

Viena impērija, divi karogi

Saskaņā ar Pētera I pēc romānu dinastijas pēcnācējiem Krievijā parādījās karodziņu “diarchija”. Kopā ar balto, zilo un sarkano karogu, ko uzskatīja par tirdzniecības karogu, melnu, dzeltenu un baltu karogu, ko sauc par “heraldikas” karogu (šobrīd parasti sauc par “imperatora”). Aleksandrs II (kurš valdīja no 1855. gada līdz 1881. gadam) apstiprināja šo karogu kā nacionālo: melnās un dzeltenās krāsas bija Krievijas emblēmas krāsas, kuras tajā laikā bija divu galu melnais ērglis pret zelta fona un balta bija krāsa Sv. Džordža uzvarētājs, Krievijas patrons.

Intervija ar “Izestiju”, galvenais avīze Vladimirs Medvedevs norāda, ka Krievijas impērijas rezultātā nebija viena valsts karoga. Tieši karali bieži vien nepiekrita – piemēram, Aleksandrs III (kurš valdīja no 1881. gada līdz 1894. gadam) atcēla Aleksandra II lēmumu un lika baltā, zilā un sarkanā karodziņu izmantot oficiāliem gadījumiem, raksturojot to kā “tikai krievu valodu”. Bieži vien tika izmantoti divi karogi: valsts svētku laikā valdības ēkās novēroja “imperatora” karogu, bet komerciālajās – baltā, zilā un sarkanā krāsā.

Vilinbahovs raksta, ka Krievijas tirgotāju karogs 20. gadsimta četrdesmitajos gados ieguva īpašu nozīmi, kad Vislāvu kongresa dalībnieki – slāvu valstu pārstāvji, kas cīnījās par neatkarību, izvēlējās balto, zilo un sarkano krāsu. Tas simbolizēja viņu tuvību Krievijai un slāvu tautu vienotību. Pašlaik šīs krāsas var redzēt daudzu valstu, kas ieguvušas neatkarību, karogiem: Čehijas Republika, Slovākija, Serbija, Horvātija un Slovēnija.

No sarkanā līdz valsts karogam

Pēc 1917. gada oktobra revolūcijas tika aizliegti abi karalistes perioda karogi – tos aizstāja sarkans baneris ar sirpi, āmuru un zvaigzni, kas kļuva par vienu no padomju varas simboliem. Un balto, zilo un sarkano trīsriļņu izmantoja emigranti, kas iebilda pret komunistiem. Tieši šī iemesla dēļ 1980. gadu beigās un 90. gadu sākumā trīskrāsains kļuva par demokrātisku protestu simbolu pret padomju varas iestādēm.

Jaunajā Krievijā kopš 1991. gada balto, zilo un sarkano trīsriteni ir kļuvuši par valsts karogu. Tajā pašā laikā politiskos mītiņos šodien var redzēt gan padomju sarkano zīmogu (komunistiem to izmanto), gan melno, dzelteno un balto “imperatora” karogu (ko izmanto monarhisti un labais spārns). Laiku pa laikam deputāti no Krievijas Liberāļu demokrātu partijas (LDPR) nāk klajā ar priekšlikumiem padarīt “imperatora” karogu par nacionālo – apgalvojot, ka saskaņā ar to ir uzvarētas “izcili uzvaras”, bet tas nav nekas. Kā atzīmē meistars Vladimirs Medvedevs, baltā, zilā un sarkanā karogs jau sen tiek pieņemts kā oficiālais karogs.

Publicēts

ASV karoga vēsture

ASV karoga vēsture

1777. gada 14. jūnijā kontinentālais kongress pieņēma tiesību aktu, ar ko izveido oficiālu karogu jaunās nācijas vārdā. Rezolūcijā ir teikts: Ir nolemts, ka ASV karogs ir trīspadsmit svītras, aizstāj sarkanā un baltā krāsā; ka apvienība ir trīspadsmit zvaigznes, baltas zilā laukā, kas pārstāv jaunu zvaigznāju. 1949. gada 3. augustā prezidents Harijs S. Truman oficiāli 14. jūnijā paziņoja par karoga dienu.

Mūsu karoga vēsture ir tikpat aizraujoša kā Amerikas Savienoto Valstu pati. Tas ir izdzīvojis cīņas, iedvesmoja dziesmas un attīstījās, reaģējot uz tās valsts izaugsmi, kuru tā pārstāv. Turpmāk ir interesanti fakti un muzeja kolekcija par amerikāņu karogu un to, kā to parādīt. Izcelšanās Pirmā amerikāņu karoga izcelsme nav zināma.

Izcelšanās

Old Glory

  • Pirmā amerikāņu karoga izcelsme nav zināma. Daži vēsturnieki uzskata, ka to izstrādāja Ņūdžersijas kongresmenis Francis Hopkinsons un sešdienu šujmašīna Betsy Ross.
  • Vārds Old Glory tika piešķirts lielam, 10 līdz 17 pēdas karogam, ko īpašnieks William Driver, jūras kapteinis no Masačūsetsas. Iedvesmojot kopējo segvārdu visiem amerikāņu karogiem, vadītāja karogs ir izdzīvojis vairākus mēģinājumus to sagrābt Pilsoņu kara laikā. Kad karš beidzās, vadītājam bija iespēja lidot ar karogu virs Tenesī valsts. Karogs ir galvenais artefakts Nacionālajā Amerikas vēstures muzejā un pēdējo reizi tika parādīts Tenesī ar Smithsonian atļauju 2006. gada izstādē.
  • Starp 1777. un 1960. gadu Kongress pieņēma vairākus aktus, kas mainīja karoga formu, dizainu un izvietojumu, un atļautām zvaigznēm un svītrām pievienot, lai atspoguļotu katras jaunās valsts uzņemšanu.
  • Šodien karogs sastāv no 13 horizontālām svītrām, septiņas sarkanas pārmaiņus ar sešiem baltiem. Šīs svītras veido oriģinālās 13 kolonijas, un zvaigznes pārstāv 50 Savienības valstis. Arī karoga krāsas ir simboliskas; sarkans simbolizē izturību un valoritāti, balta simbolizē tīrību un nevainību, un zilā krāsā ir modrība, neatlaidība un taisnīgums.
  • Nacionālais Amerikas Vēstures muzejs ir uzsācis milzīgā 1814. gada garibas karoga ilgtermiņa saglabāšanas projektu , kas izdzīvoja britu karaspēka Baltimoras 25-stundu lādiņu Fort McHenry un iedvesmoja Francis Skotu Keyu, lai veidotu “The Star-Spangled Banner”. Ar šo vārdu bieži minēts, ka karogs laika gaitā kļuvis piesārņots un novājināts un 1998. gada decembrī tika izņemts no muzeja. Šīs saglabāšanas centieni sākās 1999. gada jūnijā un turpinās līdz pat šai dienai. Tagad karogs tiek uzglabāts 10 grādu leņķī īpašā ar zemu skābekļa saturu filtrētā gaismas kamerā un periodiski tiek pārbaudīts mikroskopiskā līmenī, lai noteiktu atsevišķu šķiedru sabrukšanas pazīmes vai bojājumus.
  • Ir dažas vietas, kur ASV karogs tiek lidots 24 stundas diennaktī vai nu ar prezidenta izsludināšanu, vai pēc likuma:

– Fort McHenry, Nacionālais piemineklis un vēsturiskā svētnīca, Baltimore, Merilenda

– Karoga māja laukums, Baltimora, Merilenda

– Amerikas Savienoto Valstu Marine Corps memoriāls (Iwo Jima), Arlingtona, Virdžīnija

– Par leksingtonas, Masačūsetsas pilsētas zaļo

– Baltajā namā, Vašingtonā, DC

– Amerikas Savienoto Valstu muitas ieejas ostas

– Nacionālās memoriālās arkas pamats Valley Forge parks, Valley Forge, Pensilvānija

Iedvesma

  • Pēc britu bombardēšanas, amatieru dzejnieks Francis Skots Key bija tik iedvesmots no Amerikas karoga redzes, kas joprojām peld pa Baltimoras Fort McHenry, ka viņš rakstīja “The Star-Spangled Banner” 1814. gada 14. septembrī. Tas oficiāli kļuva par mūsu valsts himnu 1931.
  • 1892. gadā karogs iedvesmoja James B. Upham un Francis Bellamy, lai uzrakstītu “Belgiances solījumu”. Tas pirmo reizi tika publicēts žurnālā “Jaunatnes pavadonis” .

Uz attāliem krastiem

NASA

  • 1909. gadā Robert Peary ievietoja amerikāņu karogu, ko viņa sievas ievilka Ziemeļpolā. Viņš arī pa ceļam atstāja citu karoga gabalus. Tas ir vienīgais laiks, kad persona ir bijusi cienījama karoga griešanai.
  • 1963. gadā Barijs Bīsks novietoja Amerikāņu karogu virs Mount Everest.
  • 1969. gada jūlijā amerikāņu karogs tika “izlidots” kosmosā, kad Neils Armstrongs ievietoja to mēnesim. Apollo programmas laikā karodziņi tika novietoti uz septīto izlaistu sešos lidmašīnas virsotnēs.
  • Pirmo reizi Amerikas karogs tika izlidots ārvalstīs uz ārvalstu fortu bija Lībijā, virs Fort Derne, Tripola krastā 1805.

Parādot zvaigznes un svītras

  • Karogs parasti tiek parādīts no saullēkta līdz saulrietam. Tas ir jāuzsāk ātri un jāsamazina svinīgi. Nelabvēlīgā laika apstākļos karogu nedrīkst nolaižot.
  • Karogs katru dienu un visos brīvdienās, pēc laika apstākļiem, jāuzrāda visu valsts institūciju galveno administrācijas ēku vai to tuvumā. Tas būtu jāuzrāda arī katrā vēlēšanu iecirknī vai tā tuvumā vēlēšanu dienās un skolas laikā vai skolas laikā.
  • Ja tas tiek attēlots vienīgi pret sienu vai logu vai vertikāli, zvaigznīšu laukam “savienojums” jābūt augšējā un pa kreisi no novērotāja.
  • Kad karogs tiek pacelts vai nolaists kā daļa no ceremonijas, un, kā tas notiek ar parādīšanos vai pārskatīšanu, ikvienam, izņemot tos, kas ir formā, jāuzņem karogs ar labo roku pār sirdi.
  • ASV karogs nekad nedrīkst būt tuvināts pret kādu personu vai objektu, kā arī karogs nekādā ziņā nedrīkst pieskarties zem tā.
Publicēts

Pirmsākumi

Rīgas vēsture 12. gadsimtā

Rīgas izcelsme sākas 11.-12. Gadsimtā. Šajā laikā pieauga Daugavas kā tirdzniecības ceļa nozīme, un tās krastos parādījās jauni apdzīvojumi un tirdzniecības vietas.

Arheoloģiskie izrakumi rāda, ka Rīgas teritoriju galvenokārt apdzīvoja Daugavas lejasteņi, Ziemeļkurzemes reģiona iedzīvotāji vai apbruņoti ciemati (sastopami Zemgales, Latgales un Bila prefektūrās, kas, iespējams, liecina arī par klātbūtni šīs etniskās grupas), kas dzīvoja ciematos. Viens ciems atrodas Daugavas krastā starp pašreizējo Kalku un Mārstaļu ielu, otro – senajā ostā Rīgas upes lejtecē (šodienas Alberta laukuma vietā). Ciemus veido mazi žogi, kas savstarpēji savienoti ar stāvošiem žogiem. Ēkas, kas būvētas koka guļbūves tehnikā, tiek pasargātas ar krāsnīm vai akmens krāsns krāsnīm un paviljoniem. Papildus dzīvojamajai ēkai katrā pagalmā bija arī saimniecības ēka – kūts un lopu nams. Pielikumi ēkām tika izmantoti kā rokdarbu darbnīcas. Katram ciematam ir platība aptuveni 3 ha. Iedzīvotāji nodarbojas ar zveju, vilkšanu, lopkopību un amatniecību – metālu, koka, dzintara un kaulu pārstrādi. Zvejas īpašo nozīmi parāda tīkla pludiņi, spoki, harpūnas, amatniecība, makšķernieki. Daļa no neto pludiņa ir īpašums. Drawage nodrošināja cilvēkus ar medu, kas tika izmantots gan kā saldinātājs, gan kā līdzeklis pret vasku, ko izmantoja sveču izgatavošanai. Daudzi no atklājumiem liecina par tirdzniecību ar seno Krieviju un Rietumeiropu (stikla trauki, šīfera gleznas, ornamentēti bronzas trauki, izliektie dzelzs akmeņi uc)
Pamatojoties uz fondiem, tika konstatēti ziedojumi. Saskaņā ar latviešu tautu uzskatiem, ēkas pamatiem vajadzētu nodrošināt visu ļaunumu, kas var kaitēt mājas iedzīvotājiem. Rīgas 12. gs. Ciemata ēkās tika atrastas priedes mizas tīkls, koka rituāli ar griezto stilizētu cilvēku galvu un bronzas kaklu, kā arī dzīvnieku un to daļu – zirgu, govju galvaskausa un kazas raga ziedojumi.

12. gs. 70. gados sāka darboties vācu tirgotāju braucieni uz Rīgu. Ir dažādi viedokļi par ierašanos:
1) nejauša ļaunais Daugavas mute;
2) mērķtiecīgas Austrumu politikas rezultāts.
Latvijas Henry (Henricus de Lettis) savā Livonijas hronikā raksta, ka vācu dīleriem “ir draudzīgas saites ar lībiešiem”. Vācieši cerēja iegādāties vasku un kažokādu par zemām cenām. Skandināvieši bija beiguši savus kvestus, tādēļ sacensības bija mazas. Rīgas vācu ciemata straujais pieaugums ir jāatzīmē tirgū ērtajā dabiskajā ostā Rīdzenes upes grīvā. Arheoloģiskie izrakumi atklāja 50 m platu un 3 -5 m dziļūdens rezervuāru. No trim dažādos laikos atrastajiem kuģu vrakajiem īpaši jāmin 11 metru garš ozolu kuģis (t.i., Rīgas kuģis), kas 1939. gadā bija aptuveni 7 metrus zem ielas līmeņa.