Filma Rīgas sargi ir par bermontiju, Vācijas armijas ģenerāļa Ridigera fon der Golca un krievu pulkveža Pāvela Bermonta vadībā tiek iedvesmots uzbrukums jaunizveidotajai Latvijas galvaspilsētai Rīgai. Operācija norisinās 1919. gadā, kad Latvijai ir valsts, taču tā neatkarību joprojām neatzīst neviena valsts.
Rīgas aizsargi ir viena no dārgākajām kinofilmām Latvijā, vairāk nekā divi miljoni latu ir iztērēti filmas uzņemšanai. Filmas ilgums ir gandrīz četri gadi. Filma notiek abās Daugavas krastos, taču filmu nevarēja uztvert autentiskā gaisotnē, tāpēc filmēšanas darbi notika filmā Cinevilla. Filmai tika veiksmīgi uzbūvēta jauna Rīga, kas padarīja filmas radītos īpašos efektus vēl iespaidīgākus. Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīri ir arī iesaistīti filmā.
Filmā piedalās daudzi tautā iemīļoti aktieri Latvijā. Galvenās lomas ir
Jānis Reinis un Artūrs Skrastiņš.
Protams, filmā piedalās arī citi talantīgi un populāri latviešu aktieri, piemēram, Ģirts Kesteris, Uldis Dumpis, Andris Keiss, Romualds Ancāns, Elita Klaviņa, Indra Briķe, Ģirts Krūmiņš utt.
John Reinis filmē Mārtiņu, patriotiski domājošu latviešu zēnu, kurš ir gatavs darīt visu, lai Latvija kļūtu par neatkarīgu valsti. Izveidojot Strēlnieku bataljonu, Mārtiņš ceļo uz citām valstīm, bet Latvija un viņa mīļotā līgava Elza joprojām ir viņa sirdī. Mārtiņa neierašanās laikā Mārtiņš un Elza sazinās ar vēstulēm. Kad Mārtiņš atgriežas Latvijā, viņš vēl nezina, ka patiesā cīņa par Latvijas neatkarību un mīļoto Elzu tikai sāksies.
Artūrs Skrastiņš filmē skaisto Jēkabu Ronu, sienāzi un mūziķi, kurš dzīvo uz sieviešu rēķina, lai viņam būtu viesnīca. Kad Mārtiņš izstrādā uzbrukuma plānu, Jēkabs saprot, ka viņam jābeidz bezrūpīgā dzīve un jādodas cīņā. Skrastiņš šajā lomā ir ļoti izklaidējošs un harismātisks.
Filma par vēsturi, 11. novembri, Lāčplēša dienu, kurā iesaistīta divu cilvēku mīlestība, tāpat kā lielākajā daļā šī žanra filmu, taču šī mīlestība nav pārlieku izcelta kā nozīmīgākā līnija, un tas ir ļoti patīkami. Filma ir arī par draudzību, četru cilvēku draudzību, kas ir apņēmusies kalpot valstij, nezaudējot citam citu gan privātajā dzīvē, gan valsts grūtībās.
Filma ir ļoti intensīva, tā apgrūtina iespēju palikt vienaldzīgam un liek cerēt, ka viss būs kārtībā. Tā ietver humoristiskas epizodes un vieglu ironiju, tāpēc jaunieši, šķiet, nav pārlieku nospiesti. No vēstures viedokļa, protams, filma nav kā grāmata, tajā nav sīki un pilnīgi reālistiski atspoguļota visa vēsture, taču tiek saglabāta notikumu būtība.
Dažbrīd asaras saskrien acīs un elpa aizraujas vētrainajos brīžos, bet pēc filmas skatīšanās patriotisms pieaug simts procentu, un es priecājos, ka esmu latvietis, jo mūsu vīri bija sasnieguši savus mērķus, uzvarot spēcīgākos pretiniekus un atbrīvojot Rīgu. Es ceru uz nākamo 11. novembri, kad varēsim doties pie pils mūra un pieminēt mūsu karavīrus. Mēs iesakām skatīties šo filmu visiem, gan lieliem, gan maziem, jo ne visi zina, kas notika 11. novembrī un kāpēc to sauc par Lāčplēša dienu.
No vēstures skatu punkta, diemžēl, ir dažas neprecizitātes, piemēram,
- Bruģa drupināšana uz krastmalas …
Uzbrukums Bermontam nebija tik mierīgs. Bruģakmens saplūda ar “braucošajiem” vīriem, jo bruģakmens plaisāšana un barikāžu veidošana 10. līdz 12. gadsimtā notika smago ieroču apšaudē, kur lodes nebija saudzīgas. Arī cilvēku pulcēšanās pie vecās Dzelzceļa Daugavpils izejas, 11. un 13. janvāra ielas krustojumā, nebija iespējama, jo katra kustība no labā krasta uz kreiso krastu tika apšaudīta
Kā arī civiliedzīvotājiem nebija atļauts pārcelties uz Daugavpili, bet Vecrīgā varēja iekļūt tikai ar īpašām atļaujām. - Gaisa uzbrukums. Pusi pilsētas iznīcināja kāda no bumbām, kas tika izmesta vienā sprādzienā? Bet kur ir artilērija? Lielāko katastrofu pilsētas arhitektūrā izraisīja pretinieka artilērija un ieroči … no kurienes “Dzelzs divīzija” …
Filmā parādīts, ka latviešiem vispār nebija artilērijas. Latvijas armijai bija gan artilērijas vienības, bruņotie transportlīdzekļi, lidmašīnas un pat bruņuvilciens, kas tika izmantots ne tikai aizsardzībai, bet arī uzbrukumiem. - Būtisks faktors Bermonta uzvarā bija sabiedroto kreiseru un iznīcinātāju iesaistīšana kaujā.
14. oktobrī sabiedrotie nosūtīja ultimātu Bermontam ar prasību atteikties no okupētās teritorijas, bet bermontieši to neuztvēra nopietni.
15. oktobrī sabiedroto kreiseri ar precīziem lielgabalu uzbrukumiem uzsāka Daugavgrīvas apšaudi, vācieši tika sajaukti un bija ne tikai fiziski, bet arī morāli sakauti. Tad Latvijas karaspēks pārcēlās no Daugavgrīvas uz Daugavgrīvu, no Mīlgrāvja uz Daugavgrīvu ar tvaikoņiem un baržām, un pēc zemes cīņām 400 līdz 500 bermontiešu, kā arī daudz munīcijas, viens lielgabals, 10 ložmetēji, radio stacija un zirgi krita latviešu rokās. Vēlāk virkne uzvaru sākās tieši no Daugavgrīvas un Jūrmalas.
Šī uzbrukuma rezultātā sabiedrotie pavēlēja savu kuģu lielgabalu apšaudi līdz pat Daugavai.
Sabiedrotie filmā cīņās neiesaistās. Tas bija īpaši uzsvērts un rada skumju iespaidu, jo bez sabiedrotajiem uzvara, iespējams, nebūtu bijusi iespējama.